~ Problēmu sakne ~

Šoreiz citēšu, kas jau reiz teikts, jo precīzāk nav jēga censties noformulēt. Grāmatas ir tik pat nepieciešamas kā gaiss, ūdens un kustība. Ja man ir kaut 5 minūtes mirkļa, mīlu atvērt grāmatas jebkuru lapaspusi un izlasīt rakstīto, ko pārdomāt un sintezēt sevī.

~ Kolombo, 1950.g.8.janvāris~

"Viena no mūsu galvenajām problēmām ir radoša dzīvesveida jautājums. Vairumam no mums neapšaubāmi ir vienmuļa dzīve. Mums ir tikai virspusēja reakcija; vairums mūsu atbilžu ir virspusējas un tādēļ rada neskaitāmas problēmas. Radošs dzīvesveids nebūt nenozīmē, ka jums ir jākļūst par izcilu arhitektu vai ievērojamu rakstnieku. Tās būtu tikai dotības, un dotības ir pavisam kas cits nekā radoša dzīve. Nevienam nav jāzina, ka esat radošs, taču jūs pats spējat piedzīvot šādu ārkārtēju laimības stāvokli un neiznīcināmības izjūtu. Tomēr to nav viegli sasniegt, jo daudziem ir neskaitāmas problēmas - politiskas, sociālas, reliģiskas, ekonomiskas, ar ģimeni saistītas -, kuras mēs cenšamies atrisināt atbilstoši noteiktiem izskaidrojumiem, likumiem, tradīcijām vai mums pazīstamam socioloģiskam vai reliģiskam šablonam. Taču vienas mūsu problēmas atrisinājums, šķiet, neizbēgami rada citas problēmas, un mēs izveidojam tādu kā problēmu tīklu, kas kļūst aizvien plašāks un palielina savu postošo iedarbību.

Cenšoties atrast izeju no šī muklāja, šī apjukuma, mēs meklējam atbildi tikai vienā konkrētā līmenī. Jums jāspēj iziet ārpus visiem līmeņiem, jo radošais dzīvesveids nav meklējams kādā konkrētā līmenī. Šī radošā radošā darbība rodas tikai pēc attiecību izpratnes, un attiecības ir kopība ar kādu citu. Tātad īstenībā pievērsties savai darbībai nemaz nav egoistiski. Mums ir tendence iedomāties, ka šajā pasaulē mēs ļoti maz ko varam darīt, ka tikai lielie politiķi , slavenie rakstnieki, izcilie reliģiskie vadoņi ir spējīgi paveikt kaut ko ārkārtēju. Īstenībā mēs, jūs un es, esam neizmērojami spējīgāki veikt radikālas pārmaiņas nekā profesionālie politiķi un ekonomisti. Ja mēs pievērsīsimies savai dzīvei, ja mēs sapratīsim mūsu attiecības ar citiem, mēs būsim radījuši jaunu sabiedrību; pretējā gadījumā mēs tikai ļausim samilzt pašreizējam haotiskam muklājam un apjukumam.

Tātad cilvēks pievēršas individuālai darbībai ne jau egoisma un varaskāres dēļ. Ja mēs spēsim atrast dzīvesveidu, kas ir radošs, nevis tikai atbilstošs reliģiskajiem, sociālajiem, politiskajiem vai ekonomiskajiem standartiem, kādus mēs, manuprāt, spēsim atrisināt mūsu daudzās problēmas. Šodien mēs esam tikai kā atkārtojoši gramafoni, kam ārēja spiediena ietekmē varbūt reizēm nomainās plates, taču vairums no mums visos gadījumos vienmēr atskaņo to pašu motīvu. Tieši šī nemitīgā atkārtošana un tradīciju saglabāšana ir problēmas un visu tās sarežģījumu avots. Šķiet, ka mēs neesam spējīgi izlauzties no konformisma, kaut gan varam aizstāt pašreizējo sistēmu. Tas ir nepārtraukts atkārtošanas, atdarināšanas process. Mēs esam budisti, kristieši vai hinduisti; mēs esam kreisie vai labējie. Citējot no dažādām svētajām grāmatām, mēs iedomājamies, ka ar vienkāršu atkārtošanu atrisināsim savas neskaitāmās problēmas. Atkārtošana nebūt neatrisinās cilvēku problēmas. Ko tad "revolucionārs" ir izdarījis tā dēvēto masu labā? Problēmas taču faktiski turpina pastāvēt. Kādas idejas nemitīga atkārtošana liedz gūt pašas problēmas izpratni. Ar pašizziņu jūs iegūstat iespēju atbrīvoties no šīs atkārtošanas. Tad ir iespējams atrasties radošā stāvoklī, kas ir vienmēr jauns, un tāpēc cilvēks allaž ir gatavs no jauna pievērsties savām problēmām. Galu galā mūsu galvenais šķērslis ir tas, ka, šādu milzīgu problēmu piemeklēti, mēs mēģinām tās risināt, balstoties uz iepriekšējiem secinājumiem, uz vai nu pašu, vai citu pieredzi; un tā mēs izturamies pret jauno ar vecajām metodēm, kas tikai rada citas problēmas.

Radošs dzīvesveids ir esamība bez šī fona; jaunais tiek uztverts kā jaunais, tādēļ tas nerada citas problēmas. Tāpēc pret jauno nepieciešams izturēties ar jaunu pieeju, līdz mēs sapratīsim visu norisi, visu pieaugošo likstu, posta, bada, kara, bezdarba, nevienlīdzības, konfliktējošu ideoloģiju cīņas problēmu.

Šo cīņu un jucekli nevar atrisināt, atkārtojot vecos paradumus. Ja aplūkosim to nedaudz dziļāk, bez aizspriedumiem, bez reliģiska subjektīvisma, ieraudzīsiet daudz lielākas problēmas. Šī spēja izturēties pret jauno ar jaunu pieeju tiek saukta par radošo stāvokli, un tā ir pati augstākā reliģijas forma. Reliģija jau ir ne tikai ticība, ne tikai noteiktu rituālu, dogmu ievērošana, nosaucot sevi vienā vai citā vārdā, bet reāls tāda stāvokļa pieredzējums, kurā notiek radīšana. tā nav ideja vai process. To var īstenot, kad cilvēks ir brīvs no savas patības. Cilvēks var būt brīvs no savas patības, tikai saprotot šo patību savās attiecībās; izolācijā izpratne nav iespējama.

.. ja mēs varētu doties tālāk kopā, tam būtu ilgstoša vērtība un nozīme."

 ~K~

Baltijas ceļš

Baltijas ceļš. Ko šis vārdu salikums nozīmē? Kādam neko. Kādam atmiņas par piedzīvoto.

Man, Baltijas ceļš ir vērtība – spēks no mazotnes. Nē, tas nav valstisks, ne arī patriotisks simbols. Tā ir dziļa, pamatīga drošības un kopības sajūta – cilvēku vienotība un spēks mūsos visos kopā. Kas, manuprāt, bija daudz spēcīgāks pirms Latvijas brīvības atgūšanas 90tajos, pēc tam esam mūsu pašu tautiešu nīcināti un nodoti globalizācijai – visu pamatvērtību izzušanai.

Cik dzīve ir interesanta, ja tai ļauj tādai būt. Meklējot savu identitāti, darīju to arī latvietībā, piederībā pie Latvijas kā valsts. Sajūta, kas radīja drošu pamatu, kas tika ielikts agrā bērnībā ir spēcīga vēl šodien. Stingri biju pieķērusies pie piedzīvotā, stāvot Baltijas ceļa cilvēku ķēdē. Šo sajūtu turēju kā saikni un spēku savos meklējumos. Varēju šo pieķeršanos atlaist, kad sapratu, ka tas nav par simboliem un neīstām vērtībām. Tas ir par cilvēku pašu.

Vakar saņēmu uzaicinājumu piedalīties improvizētā Baltijas ceļa veidošanā – veidojot un dāvinot savu kūku. Lasīju šo uzaicinājumu vairākas reizes, pārlasīju un atkal domāju. Nespēju uztvert šī topošā notikma dziļāku jēgu, kā vien Latvijas slavenības, dāvana kaimiņu valstīm (nezinām kam), kūka uz mana rēķina, jo nav paredzēts budžets, patriotisms, skaists video nobeigumā. Un aizmirsu par šo ziņu pavisam. Līdz šodien saņēmu telefona zvanu no rīkotājaģentūras. Vai esmu saņēmusi e-vēstuli? Jā, tad man bija jautājumi, uz kuriem, diemžēl, pamatotas atbildes nesaņēmu, kā vien: viss ir procesā, vēl nezinām, par to ir atbildīgs Latvijas institūts, būs skaisti!

Nespēju uztvert, kur šeit ir patriotisms? Vai sevis ziedošanā – laiks un izejvielas? Kādēļ būtu svarīgi, kam šī kūka vai kūkas tiek nodotas? It kā cilvēkiem kaimiņvalstīs saistītiem ar pašvaldībām. Ko? Kur ir cilvēks – tauta? Vai ir nepieciešams jauns sižets vakara ziņām? Ne skaits, ne lielums arī nezināms. Vai tiešām sevi balstām uz Latvijas slavenībām, tas ir tas „āķis” dēļ kā pasaule griežas? Vēl nav zināms, kuras zvaigznes spīdēs šajā patriotiskajā notikumā. Vai tās kurām jāievelk ķeksītis savai spozmei, vai tās, kam vienaldzīgs viss?

Nesaņemot nevienu skaidru atbildi, kādēļ man būtu jādāvina kūka, paliku viena ar savām pārdomām un vērtībām.

Man ir svarīgi rast atbildi priekš sevis. Jā, esmu ļoti skeptiska par to, kas un kā notiek ar Latvijas simtgades svinībām. Vienmēr esmu arī priecīga piedalīties ar savu pienesumu, ja redzu vērtību notiekošajā. Bet nespēju vairs izlikties savam priekam, ka esmu mierā darboties „ķeksīša” pēc – kā notiek lietas valsts pārvaldē, kas ir cilvēks šai sistēmai.

Analizējot un domājot, saprotu, ka šis laiks un notikumi nav un nedrīkst būt par skaistām lietām – nu tā skaisti. Katram solim, vārdam un darbam ir jābūt pārdomātam un jēgpilnam ar pienesumu kopējam labumam - priekš cilvēkiem.

Baltijas ceļš ir par cilvēku. Šajās grandiozajās un ilgajās svinībām es neesmu vēl atradusi cilvēka vietu – vērtību. Valsts simtgade, lielākoties bijušiem zem svešas varas un šodien pakļautiem kroplai valsts pārvaldes sistēmai, nesajūtu patriotisma vajadzību un vērtību.

Lai arī kūkas šodien ir liela vērtība manā dzīvē, domāju, ka tā nav pamatvērtība cilvēkam. Graudi, rupjā maize, dabas veltes, kas dod veselību un spēku, ir vērtības, kas jāstiprina. Kūka, šobrīd, manuprāt, kā notikums, kā dāvana sabiedrības mērogā ir nonivilēta ar konkursiem, pasākumiem, kā ikdienas produkts lielveikalu plauktos.

Savas identitātes meklējumos esmu devusies tālāk vēl aiz un pirms Latvijas dibināšanas. Zinu, ka vērtības meklējamas un rodamas daudz senāk, kā mums cenšas iegalvot.

Kādēļ tik skeptiski par svētkiem un patriotismu? Mans viedoklis par to plašāk citā pārdomu rakstā "SISTĒMA".

Jā, katram savas nepieciešamības un katram savas vērtības. Iespējams, es maldos. Tikai par to priecāšos, ja Blatijas ceļa svinības būs cilvēks – cilvēkam, ne cilvēks – sistēmai, un kādam jaunam „ķeksītim”.

Vairot labo. Darot, tu audz.

Vakar sociālo tīklu vietnē Facebook man parādīja kādu ierakstu. Tā saturs mani vienlaicīgi ļoti priecēja un arī apbēdināja. Vairāk bija labais, kā sliktais. Bet tomēr tas negatīvais ir spēcīgi traucējošs no diviem aspektiem.  Komentāri! Mani apbēdināja tas, ka negatīvi, noniecinoši izteicieni daļai sabiedrības rosina vēlmi izteikties. Kas notiek ar labo? Labais iespējams saņem Like, reti labu vārdu, komplimentu, paldies! Kādēļ mēs tiecamies vairot negatīva vārda spēku?

Šajā ierakstā kāda sieviete dalījās ar sev nepatīkamu pieredzi par pasūtītu kūku Baldonē – Ilzes kūku darbnīcā. Bija labs bars rējēju līdzi. Tas piebalsoja par pašas kūkas izskatu, kā arī iztirzāja, ka Baldonē ir daudz cepēju, kas cep kūkas mājās. Bija viens Fantastisks komentārs par to, ka ir vienkārši jāpriecājas, ka ir dāma, kas cep kūkas, ir kafejnīca, un to dara Baldonē! Baldonē, kur ir tik kluss, tik maz cilvēku, lai izdzīvotu bizness, kā arī tā ir tik tuvu Rīgai! Tas ir Apsveicami, ka kāds ir saņēmies un darbojas Baldonē, jomā – kūku gatavošanā, kas Latvijā ir tik samaitāta, īpaši, ja esi mazs, sava sirds darba darītājs, esi to sācis darīt ekskluzīvi oficiāli! Paldies par šo viedokli, jo tas ir daudz stiprāks par visu atgadījumu un negācijām, kas ir nākušas Ilzei.

Jā, kūka nebija izcila, īpaši lielai jubilejai. Bet apakšā ir tik daudz kā cita, kādēļ publiski nievājoša rīcība pret kūkas cepēju ir ļauna. Un galu galā, man ir jāpiekrīt Ilzei, ka svarīgākais ir garša un izmantotie produkti. Ko dod perfekta, acij tīkama kūka, ja tā ir gatavota no pulvera un krēmiem no spaiņa? Protams izcila garša, saturs un izskats – viss kopā, ir vēlamais rezultāts. Līdz tam ir jānonāk. To var panākt tikai kopīgā sadarbībā – klients un darītājs. Klientam atbalstot mazos uzņēmējus. Uzņēmējam ieklausoties klienta vēlmēs, nepārkāpjot savas komforta robežas.

Esot mazajam uzņēmējam, pat vēl mazākam, kā valsts pārvaldes tevi izprot, esot Sirds darba darītājam, ir jāievēro visi, visi noteikumi, kas ir jebkuram uzņēmējam Latvijā. Kad tu esi tik maziņš, tu dari visu! Tu vari būt laimīgs, ja tev ir cilvēki, kas tevi atbalsta ikdienas gaitās. Tu mazgā traukus, grīdu, runā ar klientiem, plāno, cep, dekorē, tiec galā ar piegādēm un vēl milzum daudz sīkumiem, kas nepieciešami, lai taptu viena kūka, kā arī tiec galā ar valsts kontrolējošajām iestādēm, kas atņem ne mazums laika un noēd tik ļoti nepieciešamo enerģiju, lai kūka taptu vēl skaistāka, vēl īpašāka. Svarīgs aspekts – darot to, ko mīli, tevī nav vēlme zagt, krāpties un apzināti nepildīt noteiktās normas likumos ,bet tāds tu neesi nevienas valsts iestādes acīs. Jo citādi, tu tiktu uzklausīts, tiktu ieviesti uzlabojumi, atvieglojumi, lai tu vari darboties brīvi! Pienāk brīdis, kad tu lūzti, kad ir svarīgi saprast, ka tu esi daudz svarīgāks sev, ka bez tevis nav nekā!

Katra negatīva pieredze ir liela mācība mums katram, ne tādēļ, lai skaļi bļaustītos, bet lai iemācītos ko jaunu. Nekad lietas nenotiek pašas no sevis vai tikai iesaistoties vienai pusei. Ir vismaz divas puses un pats notikums. Ļoti reti mūsos ir vēlme uzzināt, kādēļ nav noticis perfektā sintēze, ko mēs visi vēlamies. Nav neviena cilvēka, kas apzināti vēlas izdarīt mazāk, sliktāk, bez iemesla. Un iemesls ne vienmēr ir pats cilvēks, šajā gadījumā klients.

Gadu gaitā esmu sapratusi vienu lietu – viegli top tās kūkas, kur klients paļaujas, uzklausa un nervozi neuzstāj.

Neviens neesam perfekts bez kļūdām, vienmēr darbu izdarot nevainojami. Cilvēkiem ir jāzina viena ļoti svarīga lieta, lai izprastu notikumus. Ne visi esam uz “viena viļņa” – kas patīk vienam, var nepatikt otram. Arī tad, ja tas viens visu izdarījis pēc labākās sirds apziņas. Kā arī svarīgs aspekts ir tas, kā cilvēks uztver dzīvi pašu. Viegli, gatavs sadarboties un sev ne tik tīkamās situācijās turpināt redzēt pozitīvo, ar mīlestību veidot notikumus, lai nākošreiz rezultāts – sadarbība, ir pozitīva abpusēji.

Es nezinu ne pašu kafejnīcu - darbnīcu, kur Ilze darbojas Baldonē, ne pašu Ilzi, kā arī neesmu baudījusi viņas gatavotos gardumus. Zinu to, ka mēs varam izdzīvot un attīstīties kopā, veicinot labo!

Atverot Ilzes kūku darbnīcas lapu Facebook vietnē, rodas ļoti sirsnīgs iespaids. Viņa ir arī izklāstījusi notikušo no savas puses, ļoti mierīgi un saprotami. Varu novēlēt spēku, paļaušanos un vēlmi eksperimentēt, klasiskas vērtības apvienot ar košumu no dabas! 

Savas identitātes meklējumos

Starp politisku alkatību, valsts izpārdošanu un nodošanu svešiniekiem, starp 8. marta svētkiem un to patieso nozīmi, starp valsts prezidenta neaizskaramību, mazā uzņēmēja eksistenci un par Latvijas nākotni, bērnu jēgu šodien un rīt, Vispasaules straujo globalizācijas procesu mikslī, savas identitātes meklējumos. Un ko stāstīt saviem bērniem, ja vēstures grāmatās ir daudz nepilnīgu un nepabeigtu stāstu, dažkārt pat attiecīgās valdības veidota vēsture?

Ļoti subjektīvs mans viedoklis un personiskas pārdomas un novērojumi.

***

Cilvēks, kurš turpina runāt, ka sieviete ir zemāka, ka viņai ir jāsaņem mazāks atalgojums, turpina runāt sveša cilvēka teikto. Nedomā un nav spējīgs analizēt. Ir dumjš un pazaudējis daļu no sirds gudrības, ja ne visu.

Cilvēks, kurš klaigā, ka sieviete visu var izdarīt pati, vīrietis nav vajadzīgs, ir cinisks un ir pārņēmis sveša cilvēka sāpīgu pagātnes pieredzi, nav bijis spējīgs analizēt notikumus un iemeslus cita cilvēka pieredzē un to nav darījis arī ar savu pieredzi. Cilvēks, kurš uzskata, ka viens dzimums ir traucējošs, ir pazaudējis sirds mīlestību un vairo naidu pasaulē.

***

Mēs esam stipri darītāji. Varam sevi nodrošināt ar visu nepieciešamo. Nav nepieciešamas svešas varas, pakalpojumi, maksāšanas līdzekļi. Tā ir katrai nācijai, tautai, kopienai un ģimenei. Cilvēkam ir jāatgūst izpratne par personisko vajadzību apmierināšanu, kas nerada krājumus. Nacionālās piederības pamatvērtību nozīme, kas nekonfliktē ar sabiedrības locekļiem un citu nāciju pamatvērtībām. Perspektīva dzīvībai ir Antiglobāla attīstība, kas izvirza indivīdu kā vērtību,  ne korporāciju mērķtiecīgu plānveida darbību un bezdarbību dabas iznīcināšanai un cilvēka izverdzināšanai. Pasaules un cilvēces atveseļošanai viena no atbildēm var būt Sociāla Demokrātija. Tā ir caurskatāma un indivīdam izprotama pārvaldības sistēma, kas pārstāv visas tautas, nācijas, konkrētās valsts iedzīvotāju intereses un vajadzības.*

Cik unikāla un interesanta pasaule būtu, ja mēs spētu saglabāt nācijas identitāti, paražas. Neviena nācija, tauta, ģimene, nav spējīga būt stipra un vesela, ja tiek iznīcinātas un paaudžu paaudzēs tiek aizmirstas sentēvu dzīves gudrības un garīgās vērtības. Tās rūpējas par veselu – fiziski un garīgi, indivīdu, ne par tautu naidošanu. Ja kāda no gudrībām vēstī par naida kurināšanu, vairošanu, otra galēšanu, ja netiek pieņemtas svešas vērtības – reliģiskas, nacionālas, tad šī sentēvu gudrība laika gaitā apzināti ir nepatiesi un mērķtiecīgi sagrozīta, zaudējot pamatvērtības nozīmi. Kas ir visas pasaules gudrības pamatprincips? Tā ir Vienotība. Cilvēka un dabas, kaimiņu gan blakus sētās, gan blakus valstīs, saticība. Ģimenes vienotība, caur kuru aug indivīds, mācoties pieņemt un izprast otru, ne mainot partnerus, sastopoties ar vismazākajām grūtībām. Veidojot stipras saknes nākamajām paaudzēm. Cik neinteresanta pasaule kļūst, ja vēlmes visiem tiek iedresētas vienādas! Cik neinteresants paliec tu pats!

Mani interesē, es vēlos izprast un saprast, kur manas nācijas viedums tika saindēts un mērķtiecīgi radīti centieni to iznīdēt, ja simtiem gadu garumā, pārdzīvojot svešas varas, ir saglabājusies latviešu valoda un tauta. Man, kā bērnam, kas ir stāvējis Baltijas ceļā, kad apvienojas cilvēki, ne tikai ciema kaimiņi, bet arī blakus valstu kaimiņu tautas, ir nepieciešams rast atbildi, kas un kur nogāja greizi? Šobrīd esmu sapratusi, ka Tautas Fronte, ko liela daļa Latvijas iedzīvotāju uzskatīja par pamatu brīvas Latvijas Republikas izveidei, ir ļoti liela falsifikācija. Kā rezultātā komunisti, kas vadīja PSRS Augstāko padomi, turpināja vadīt Latviju pēc neatkarības atgūšanas. Ne tikai paturot iespēju pārvaldīt Latviju pēc komunistiskām metodēm, bet paralēli izpārdodot Latvijas īpašumus, vērtības un cilvēkus arī Rietumu kapitālistiem.

Mans mērķis dzīvē nav viegls darbs 5 dienas nedēļā, vergot svešzemniekiem, braukt jaunā auto, kas piesārņo pasauli, saņemt konkrētu skaitu brīvdienas, lai nomaksātu nodokļus izsaimniekotai valsts kasei un savas tautas vergturiem, norēķināties par rēķiniem, kas ir mākslīgi veidoti, lai vergturība būtu stabila. Šie nav skaļi vārdi. Tā ir maza daļa patiesības, par ko liela daļa cilvēku baidās pat iedomāties, kur vēl sākt runāt un apjaust savu patieso stāvokli sabiedrībā, kur zagt ir likumiskas tiesības pašiem likumdevējiem, kur indivīds tiek uzskatīts par debilu būtni, kuram pietiek ar jauna veikala atklāšanu un jaunas kraukšķīgas čipšu pakas atvēršanu. Kur neapmierinātība sniedzas tik tālu, kur sākas bailes par mākslīgi radītu mantisku vērtību zaudēšanu. Diemžēl jāsaka, ka uz visa pozitīvā fona, kur attīstās un aug jaunās paaudzes brīnumbērni, debilo skaits tiek vardarbīgi un strauji palielināts ik dienu. Ieviešot jaunas prasības, noteikumus, likumus un pienākumus, vienlaicīgi radot apstākļus patvaļīgam cilvēktiesību uzplaukumam, kur tiesības ir svarīgākas un lielākas par pašu indivīdu un tā spējām. Dodot indivīdam bezrobežu brīvību, apzināti tiek grauta cilvēka izpratne par to.

Un treknie komunisti tupina smīkņāt par tautas trulumu un bīdīt savas lietas privāta labuma gūšanai uz sabiedrības nabadzības un nevienlīdzības rēķina.

Turpinu meklēt sākumu, lai rastu veidu kā no šī vājprāta iziet. Ja 90tajos gados vecāki uzupurējās savu bērnu nākotnes labklājības vārdā, tad jāsaka šobrīd ir divi secinājumi – upuri ir nesti velti, jo lielākajai daļai jaunās paaudzes šodien nav iespēju nodrošināt primāras nepieciešamības cilvēcīgai dzīves kvalitātei. Otrs – upuri ir nesti uz nepatiesu vērtību pamata. Tās ir bijušas mānīgu sapņu un vēlmju Rietumu pasaules vērtības, uz kuru pamata mēs nevaram izveidot drošu un stabilu nākotni turpmākajām paaudzēm.

Redzot, ka valsts tiek pārvaldīta arvien nekrietnāk un patvaļīgāk, ir griba rast savu vietu ārpus šī vājprāta sistēmas, kas ir stabili ieņēmusi starta pozīcijas, lai vienā mirklī uzplauktu un iesakņotos. Es nezinu, cik daudz šobrīd var mainīt, jo mēs neviens nenojaušam patieso stāvokli un situāciju valstī, kā arī mūsu izpārdotās Latvijas pasūtīto un sarunāto vietu pasaules attīstībā. Ir sāpīgi noskatīties, kā ar aizmiglotām acīm un aizmigušiem prātiem Latvijas iedzīvotāji turpina mēmi riet, skaļi čīkstēt, bet savā ikdienā neko nemainīt. Katram ir īstermiņa vēlmes un iegribas, kas jāapmierina, tās kļūst aizvien dārgākas un tupākas. Cik katrs, ja pēkšņi apjaustu, būtu gatavs sadarboties kopējas labklājības mērķim? Cik Vienots tu esi?

Šajās dienās izlasīju, manuprāt, vienu no unikālākajām grāmatām pasaulē. Unikāla vairāku iemeslu dēļ. Tās autors pirms dažiem gadiem ir noslepkavots, jo nevēlējās pakļauties pasaules oligarhu vajadzībām. Viena no pasaules konspirācijas teorijām, kas pierādījās patiesa. Grāmatas autors ir bijis cilvēks ar lielu un ļoti gaišu skatījumu uz pasaulē notiekošo, ar spēju saredzēt atrisinājumu esošajai pārvaldības sistēmai, kas vēsturiski sevi pierādījusi kā nederīgu un kaitīgu. Grāmatas autoru var likt vienā kompānijā pie pasaules gaišajiem prātiem. Kas ir unikālākais šai grāmatai? Tā ir ļoti īsa un konkrēta, par pasaules samilzušāko problēmu iespējamo atrisinājumu. *Zaļās grāmatas autors ir bijušais Lībijas vadītājs Muammars Kadafi. Grāmatu var izlasīt šeit http://www.kadafi.lv/zala-gramata/ vai šeit http://tautastribunals.eu/?p=11704 . Var lasīt arī angļu valodā, ja tā tīk labāk http://911-truth.net/oth…/Muammar-Qaddafi-Green-Book-Eng.pdf . To iesaku arī pavisam lieliem nihilistiem veselīgai smadzeņu pakustināšanai.

Visā šajā intriģējoši satraucošajā laikā saviem bērniem vēlos nodot vienu – būt saticīgiem, vairot labestību un nekurināt naidu. Es ticu, ka tie unikālie cilvēki, kas ir Latvijas Republikas brīvības atgūšanas patiesie veicinātāji, būtu tālāk gājēji un patiesa labuma guvēji, ja to spētu darīt bez naida, dusmām un ļauna vārda. Bet gan ar ticību labestībai un piedošanas spēkam. Citādi arī Zaļajai grāmatai vēl jānogulstas plauktos nākamajām paaudzēm, jo šobrīd vēl nespējam rast spēku sevī šī svarīgā faktora – Vienotība, veicināšanai ģimenē, sabiedrībā, valstī un pasaulē.

Soli pa solim, saprotu, ka pasaules mēroga problēmas ir radītas vairākas paaudzes atpakaļ. Bet, šī brīža, Latvijas problēmu sēkla atrodama 80to un 90to gadu mijas darbībā, un turpina būt vēl šobrīd esošās valdības sistēmu regulējoša stipra komanda. Latvijai tika dota iespēja kļūt brīvai 25 gadus atpakaļ. Bet tas nav noticis. Vārds, brīvība, ir ļaunprātīgi izmantots, kā rezultātā ir izsaimniekota visa valsts, un tās iedzīvotāji gan latvieši, gan krievi, ir stipri apmānīti. Skolā mācītā vēsture ir nepilnīga. Aicinu, katru izpētīt nepopulārus vēsturnieku viedokļus un faktus no Latvijas vēstures pēdējiem 30 gadiem. Neskriet un nemeklēt savu laimes atslēgu populistiskās grāmatās par sievieti un vīrieti, bet vispirms izzināt mērķi, kādēļ šādas grāmatas tiek rakstītas. Šobrīd ir jautājums, būt vai nebūt tev pašam. Tu neesi viens, tu vari būt tikai kā daļa no savas nācijas. Interesanti, ka cilvēks, kurš spējīgs kustināt tautu masas, kustina tās nenozīmīgos virzienos, vai nerunā par pašu būtību, ja, runā, tad ļoti sarežģītā manierē – pārākā, kā vienkāršā tauta. Tieši tas, kas latvietim vajadzīgs!

Elīna

~ Ieguvums ~

~ Šodien iepazinos ar fantastisku cilvēku vārdā Edīte. Pavadījām vairākas stundas gatavojot kūku* un pļāpājot. Jā, šoreiz gribas teikt – pļāpājot. Jo parasti apspriežot valstiskas, sociālas un uzņēmējdarbībai svarīgas tēmas – neierastas sarunas pie kūkām :), ir smagnēja sajūta. Bet šodien! Šodien es jutos tik pacilāta un iedvesmota. Un atskārtu divas jaunas patiesības priekš sevis.

Kādu laiku, meklēju sākumu – vājprātam, bezprātam, kad sākās cilvēka dzīšanās pēc lūztošas mantas un brūkošas sistēmas spodrināšanas. Rokoties tālāk un dziļāk, saprotu, ka tas ir noticis vēl pirms manas dzimšanas, un vēl agrāk, un vēl vienu paaudzi senāk. Protams, ir vēlme izprast esošo situāciju. Ar savu apziņu nespēju rast skaidrojumu. Kā cilvēks var nemīlēt sevi tik ļoti, tik ļoti, ka bedre no kuras ir jāizraušas ārā, kļūst arvien dziļāka? Kā mana mīļā Latvija turpina karināt sev skaistu pērļu virteni, ja tā ir pārrauta? Kas manai mīļai Latvijai dod vēl spēku posties un ticēt?  Ideālisti**! Jā, Latvijas pamats ir stipri, gaiši un mīloši cilvēki – Ideālisti. Tie dara tik daudz, tik daudz unikālu lietu, par ko vairumam nav nojausmas. Uz žurnāla vāka tie nespīd. Tie masām nav interesanti un skaļi. Kas, manuprāt, ir visinteresantākais? Tie ir pelti, un viņu domas un zinības izsmietas. No sirds ticu, ka Ideālisti ir gaismas nesēji. Bez viņiem valsts masas un sistēma nebūtu spējīga izdarīt nākamo ieelpu.  

Otra atskārsme ir par, manu pašas, šī brīža nodarbošanos. Klasifikatorā – konditors. Tā ir sarakstā pie strauji iznīkstošajām profesijām. Kādēļ? Tā ir kas vairāk kā Macarons greznība un pulveru vieglums. Šoreiz nav par miltu produktiem uzturā – vajadzību vai nē, realitāti, kādēļ milti ir tik neieredzēta izejviela; treknumu un  svētku īpašību pārņemšana ikdienas dzīvē. Šobrīd notiek straujas pārmaiņas no klasisku izejvielu pielietojamības konditorejā uz gatavu pulveru un masu izmantošanu. Skolās, kur tiek gatavoti topošie konditori, tiek demonstrēta lielražotāju brīnumainā produkcija – samaisi un cep, ir pilnīgi vienalga, kas ir pats maisītājs un cepējs, jo rezultāts vienmēr būšot vienādi kvalitatīvs. Nesenā pagātnē inovatīvās izejvielas bija dārgs prieks mazam ražotājam. Tagad tas ir mainījies – arī mazais var padoties, vienmēr būt perfekts un košs!

Bez prāta. Bez gribas. Bez spējas sagaršot un izbaudīt.

*Kūka sanāca saldāka kā citkārt. Pat kūku smagnējās tēmas nespēja ietekmēt un sabojāt.

**Ideālists – cilvēks. Latvijas pamats. Unikums un dārgums. Pozitīvs, sirsnīgs un patiess. Tas, kurš vēlas dzīvot Latvijā, tas kurš domā un dara uz ilgtspējības bāzes. Tas, kurš iedvesmo otru Ideālistu! Un varbūt pavelk līdzi kādu materiālistu.

Paldies, Edīte, Tev par fantastisko sarunu!

Elīna,

12.02.2017; 23:46

~ Par ~

Nav vienas kailas tēmas. Ir situācija, kura mūs kā tautu var celt vai ironiski izbeigt pašiem sevi. Kas gadu simtiem nav izdevies svešzemju varām ar mūsu senčiem.

Par sevi kā uzņēmēju un Latvieti. Iedvesmai! Ne reklāmai. Kur esam un kurp ejam. Personīgas pārdomas par notiekošo.

Izveidoju uzņēmumu BeķerFeja SIA, lai radītu Patiesas Garšas Svētkus, darbotos un darītu savu sirds darbu. Šajos gados esmu uzzinājusi, ko nozīmē būt uzņēmējai sievietei, atklājusi valsts pārvaldes sistēmu – manuprāt, gluži, kas  cits, kā māca skolā.  Vēl daudzas citas lietas, kas atklājas par kurām skolā, sabiedrībā nerunā un nemāca.

Īsi par to, kas ir BeķerFeja. Kā izrādās – tik unikāls un dārgs, ar ko no sirds lepojos!

Gatavoju kūkas un citus gardumus, izmantojot sviestu ne margarīnu. Jo cilvēkam nav jābūt pret taukvielu lietošanu uzturā, bet jābūt par saprātu un apzinātu to pielietojamību. * Svētki nav katra diena. Esam pazaudējuši pamatvērtības. Ikdienā ir nepieciešams vienkāršs uzturs. Svētki ir prieks, kur kūka ir bauda, nevis rīt paredzētais treniņš sporta zālē vai šodien nepatīkama diena darbā. * Tādēļ sviests ir BeķerFejas produkcijā *, nevis palmu tauki vai hidrogenēti augu tauki – pirmie izposta mūžamežus, zemi, gaisu, dzīvniekus, otri par normu rada sirdstriekas iespējamību 20 un 30 gadu vecumā, nākamajām paaudzēm, vēl agrāk. * Zinu, ka varu strādāt vēl labāk, redzu, kā attīstīt savu produktu. Ironiskā kārtā, šeit gan vairs nav viss tikai manos spēkos.  Nerunāju par kvantitāti, bet gan par kvalitāti, kas ir BeķerFejas pamatā – izejvielas. Esmu par iespēju vietējiem zemniekiem un ražotājiem ražot nacionālas izcelsmes produktu no sava reģiona izejmateriāliem, par „dzīva” produkta ražošanu, nevis pēc jaunākajām tehnoloģijām, kuru gala produkts nav draudzīgas cilvēka organismam, blakus produkti nodara kaitējumu dabai.

Izmantoju miltus, kas nav uzlaboti „uzpūsta” produkta gatavošanai. Lai Tev stāstītu, ka cilvēkam nav jābūt pret miltiem uzturā (glutēnu – mūsdienu populistiskā bez glutēna diēta), bet lai izprastu, kādēļ un no kā ir radusies esošā situācija.

Man prieks, ka stāstot klientam par cukura mastiku un pārtikas krāsvielām, situācija un izpratne mainās. Stāstu klientiem, ka cukura mastika un pārtikas ķīmiskās krāsvielas ir acu ne vēdera priekam.

Ir liels un patiess gandarījums par meistarklasēs ieguldīto laiku un enerģiju, kur klātienē runājam par pārtikas produktu un izejvielu nozīmi un ietekmi uz dabu un cilvēku. Par nozīmi gatavot pašam, nevis pirkt gatavu.

Šīs no malas, cita darba darītājam, var šķist tik vienkāršas un nesvarīgas  lietas, ko minēt, kā savu labo darbu, kā lietu, ko daru, lai Latvija būtu labāka vieta ikvienam. Patiesība ēdināšanas pakalpojumu uzņēmējdarbībā ir skarba, esam zaudējuši izpratni par kvalitāti, veselību, ikdienas un svētku produktu jēgu.

Kad uzsāku uzņēmuma darbību, daudzi teica, tas nav iespējams – visi pāriet un darbojas ar margarīniem, pulveriem un cita veida gatavajiem krēmiem un sagatavēm konditorejas izstrādājumu ražošanā.  Es, ar lielu lepnumu, varu teikt, ka esmu turpinājusi BeķerFejas produktu padarīt labāku, izvēloties aizvien tīrākas un dabīgākas izejvielas. Tā ir patstāvīga cīņa, papildus laiks izejvielu sagādei, strauji augošas un neprognozējamas  izejvielu iepirkuma cenas. 

Vai izveidot uzņēmumu Latvijā un darboties ar uzņēmējdarbību ir viegli? Viegli un grūti – lai runātu par esošo uzņēmējdarbības vidi valstī, nav atbilstoši izvēlēti vārdi. Patiesā situācijas novērtējumā tiek dotas divas iespējas:  MIRT – šo vari izprast tiešā nozīmē, skarba realitāte, vai kā  „tikai” pamest Latviju, doties prom.  Jo lielākoties, manuprāt, jebkurš uzņēmējs mani sapratīs, kad teikšu, ka dažkārt uzplaiksnī smecerīga doma  – cik viegli ir būt darba ņēmējam!, un cik smacējoša doma tā vienlaicīgi ir!, tādēļ, atteikties no sava uzņēmuma – doma netiek pieļauta. Otra iespēja  - kļūt negodīgam piespiedu kārtā, vai perfekts teiciens ir „brīvprātīgi obligāti”. Man nav pieņemama neviena no šīm iespējām! Tu domā, dari, roc, meklē un saproti, ka sistēma ir tik tālu sagandēta, ka negodīgums ir tās būtība. Jo katrs jaunais likums, noteikums tiek balstīts uz iespējamās krāpniecības risku. Mana izvēle ir godīga uzņēmējdarbība – sakiet, mīļie valdības vadītāji – kā tāda esošajā politiskajā un ekonomiskajā situācijā ir iespējama? Augstskolā nesapratu, kādēļ man ir jāmācās nodokļu optimizācija – savā naivumā, domāju, strādā, maksā un dzīvo. Realitātē dabūju pa galvu ar bomi – tas nav iespējams! Ministre Rezniece-Ozola saka: "..ir redzams, ka daudzos gadījumos mikrouzņēmumu izmanto cilvēki nevis, lai nodarbotos ar jēdzīgu biznesu, bet, lai optimizētu nodokļus.."  Kur ir patiesība? Tie viedokļi, kas ir uzņēmēju izteikti par esošo situāciju, dārgie ministri, ir maza aisberga daļa! Skolas solā mācīja par valsti, valsts pārvaldi, finanšu institūcijām,  biznesu – man daudzas lietas, kas tika uzsvērtas kā vērtības, bija neizprotamas un nepieņemamas. Atklāsme, jau darbojoties uzņēmējdarbībā, saprotot, ka tos daudzos gadus atpakaļ man ir bijusi pilnīgi pareiza izpratne par šo murgu, kas ir sistēma, augoša kā ļaundabīgs audzējs, nav saprotama un kontrolējama  pat tiem augstajos amatos sēdošajiem. Likumi un noteikumi ir tik ļoti sarežģīti un tikuši komplicēti, ka pat vienas iestādes darbiniekiem ir dažādas interpretācijas par nozīmi un jēgu. Sistēma ir tik smaga, ka cilvēkam, kas ir gatavs darboties un darīt, lai lietas mainītu par labu tautai, rada smagu bezcerību. Šis pārvaldes veids ir tik pat nāvējošs un bezcerīgs kā mūsdienu populārā ārstu diagnoze pacientam – vēzis pēdējā attīstības stadijā. Šīm abām lietām – likumdošanai un vēzim, ir kas kopīgs. Tie abi ir mākslīgi veidoti, uzturēti, šobrīd aktīvi kultivēti, lai to radītāji pelnītu, nedomājot ne par pacientu, ne tautu un valsti. Manuprāt, valsts pārvaldes sistēmu ir iespējams sakārtot tik pat vienkārši, kā vēža slimniekam izveseļoties, kad ārsti ir atmetuši visas cerības. Ir viens nosacījums  - rast spēku un meklēt risinājumu ārpus šodien vispārēji pieņemtajiem standartiem. Atgriezties pie pamatvērtībām, dabas, miera, apzinātas domas un rīcības. Tas nozīmē nepelt politiķim politiķi. Tas nozīmē, ka tauta dzīvo labklājībā, šeit labklājību nevajag jaukt ar jaunu auto, ceļojumu atvaļinājumā. Sākums ir gribas audzēšana, katrā ikdienas situācijā – gribēt domāt, teikt un darīt labu, veidot savu domu un rīcību apzinātu un būt atbildīgam par tām. Tā nav esošās sistēmas revīzija, veco likumu pantu labojums. Tā nav revolūcija. Tās ir bijušas gana, arī asiņainas. Tā ir dziļa izpratne par ilgtspējību un attīstību ne kvantitātē, bet gan kvalitātē, balstītā uz pamatvērtībām. Tas nav jauns politiskais spēks, bet gan līderis, kas ir tautas izauklēts, ja saņemies un paskaties spoguļattēlā -tā ir mūsu pašu apziņa, kas veido esošo politisko eliti. Tālāk – ik katrā ikdienas jomā. Kad apzinies, spēj pacelties –kopīgi mēs varam daudz. Tie nav gadi, kā ierasts vienmēr tiek plānots izmaiņās. Šīs pārmaiņas var notikt vienā mirklī, kad vien esam gatavi. Pārmaiņas nav rozolūcijās, likumos. Pārmaiņas notiek mūsu katra paša apziņā. Kad? Liels un patiess prieks par to, kā šobrīd sākam šūpoties. Lai apstādinātu šūpoles ir nepieciešams fizisks spēks no malas, vai paša, šūpolēs sēdošā, atslābums pēc kulminācijas. Ir vairāki scenāriji, kā varam šūpoties, cik augstu un cik ilgi. Izvēle ir mūsu pašu rokās. Tā pat kā ir dažādas šūpoles. Mūsu šūpoles ir kustināmas kopīgiem spēkiem, vienotā ritmā.

Katram mums ir izvēle ik vienu mirkli, katrā lietā, ko darām, katrā solī, ko speram, jebkurš izteiktais vārds, radītā doma, ir katra paša izvēle.  Es izvēlos ar valsts iestāžu darbiniekiem sadarboties, nevis meklēt kašķi. Ir tik daudz stāstu, šobrīd visaktuālākais,  par PVD un VID darbiniekiem, kas ir ierēdņi, kam nav nekādas izpratnes par uzņēmēja situāciju. Katru reizi esmu izvēlējusies cilvēcīgu komunikāciju, sarunu, nevis negatīvi agresīvu attieksmi pret otru. Mana pieredze ir pozitīva visās reizēs. Arī tajās, kad saproti, ka pati sistēma kā tāda ir nepilnvērtīga un konkrētā situācija izveidojusies šī iemesla dēļ. Esam zaudējuši cilvēcīgu izpratni par sadarbību, par vienotību, par to, ka otrs nav vairāk „svarīgs” vai mazāk „svarīgs” par mani. Ir jautājums, vai nepieciešama oligarhiski verdziskā sistēma.  Manuprāt, nav starpība, vai neiecietīgi esam viens pret otru uz ielas, sabiedriskajā transportā, veikalā, darbā vai mājās, vai, kā šobrīd skaļi tiek izcelta, valsts institūciju darbinieku klajā „ņirgāšanās” pret uzņēmējiem. Domāju, ka situācija par ko runājam uzņēmējdarbības vidē ir vienlīdzvērtīga, kā attiecamies pret savu bērnu, darbinieku, audzēkni, dzīvesbiedru, un galu galā politiķi - pret tautu, Tu pats pret sevi! Viss ir viens, tie, kas klaigā par nelaipnajiem valsts ierēdņiem – sakiet, vai patiesi esat laipni un saprotoši pret visiem, ko sastopat savā ikdienā? Kāda tad ir atšķirība starp valsts ierēdni un Tevi pašu? Domāju, ka mums vajadzētu saredzēt pašu cēloni, nevis sistēmas viena posma detaļu, kur rodas brāķis. Labot un mainīt mēs varam, sākot ar sevi! Pirms laika man šis teiciens likās „jēls”, izprotot tā jēgu un strādājot, augot, redzi tā dziļo un patieso būtību. Redzi pārmaiņas, kas notiek pašā un apkārt.

Saprotu, ka šobrīd esam nonākuši situācijā, kur piedāvājums ir apmāns par pārpilnību visās jomās, kas novedis apjukumā un neziņā.  Ko līdzšinējā Sistēma šobrīd vēlas iegūt, ir garīga un materiāla nabadzība. Bet vai Tu vēlies ar to samierināties? Nolūkojoties valstī notiekošajā, pārņem dažādas sajūtas. Pārdomas. Prieks par kustību. Un pretējas izjūtas raisa pats kustības virziens. Par vēlmi būt PRET. Darīt PRET. Izdzirdot vārdu PRET, gribas kliegt un teikt: Rodi iespēju un dari PAR! 

Ko TU esi izdarījis, lai šodien Latvija mainītos, lai rīt Tā būtu labāka vieta Tev, apkārtējiem un nākamajām paaudzēm? Ko dari TU?

Viens no veselīgas attīstības pamatprincipiem ir vajadzība būt noderīgam. BŪT VAJADZĪGAM. Padomājiet par cilvēku jebkurā vecumā – kas notiek ar bērnu, pusaudzi, studentu, sievu, vīru, darbinieku, sirmgalvi, kad viņš jūtas nevajadzīgs. Tas bieži vien nav mērāms naudā un mantā – tas ir par kopā būšanu, par sirds darbu darīšanu. Šī brīža politiskā un ekonomiskā sistēma, kā arī izglītības sistēma, cilvēkus attālina vienu no otra. Tādēļ šodien, jau tagad, mēs esam paši sev kā instruments, lai mainītu lietas – tās mainītu par ne pret! Par caurskatāmu un viegli saprotamu, godprātīgu pārvaldes sistēmu valstī un uzņēmējdarbībā. Par mazā un lokālā biznesa attīstību. Par veselīgu un dabīgu pārtiku. Par cilvēku kā individualitāti veidojošu izglītības sistēmu. Par veselības ne medicīnas sistēmu. Par reālu cittautiešu integrāciju. Par abpusēji draudzīgām kaimiņattiecībām, ne par propagandu.

Ir laiks, kad mums nav „jāpiesienas” vienai konkrētai lietai un daudziem sīkumiem kopā, ar to domājot – izceļot negatīvo, ir jāmeklē labais, ko katrs personīgi un visi kopā varam vairot. Šobrīd gaisā virmojošā negatīvā negācija, „noēd” pozitīvā spēka un kustības enerģiju, kā visgardāko saldo, ja centies cīnīties pret to. Vienlaicīgi šis negatīvais spēks ir vājš un bezspēcīgs labā priekšā, ja dari ~ PAR! Publiski darboņi šajā laikā daudz lieto vārdus – cīņa un pret, domāju, ka šīs divas būtības ir jāizslēdz no savām domām, leksikas un darbiem, ļaujot tām iznīkt dabīgi pašām. Aicinu vairot mīlestību un labestību, atklāt šo emociju spēku vēl dziļākos slāņos un līdz šim neiedomājamos augstumos.

„Neviena problēma nav atrisināma no tā paša apziņas stāvokļa, kādā tā tika radīta” Alberts Einšteins.

Par daudzajām dilemmām, ko radījusi pārvaldes sistēma, pilnībā apzinoties savu līdzšinējo darbību un bezdarbību, uzņemos personīgu atbildību par to. Apzinos, nečīkstu un veidoju jaunu ceļu turpmākai būšanai. Par tādu gaišu, mierpilnu mirkli pirms vētras. Vai vētra būs personīga vai nacionāla ?

Es lepojos ar savu ieguldīto un paveikto darbu. Es lepojos, ka esmu Latviete. Lepojos ar zemi, kurā esmu dzimusi. No sirds vēlos, lai arī turpmākajām paaudzēm šo mīlestību mēs nodotu. 

Ar visgaišākajām domām par Latvijas tautu un zemi, Elīna Boguša. 

30.11.2016.